Kāpēc vieniem automobiļiem ir divsviru, bet citiem Makfersona
tipa priekšēja piekare? Kādi ir katra veida plusi un mīnusi?
Izvēloties piekares tipu katrai konkrētai automašīnai, tiek
ņemti vērā vairāki parametri: mezglu un agregātu komponējums,
vadāmība un komforts, kā arī pašizmaksas. Bieži vien šie
rādītāji konfliktē savā starpā. Tāpēc uzsvars tiek likts uz kaut
ko vienu, bet pārējie parametri daļēji tiek upurēti.
Kā
zināms, Makfersona tipa piekare vienkāršāka konstrukcijas
ziņā, un ar to tiek aprīkots vairums mūsdienu mašīnu. Turklāt
spēkratiem, kuri tēmē uz Premium klasi, un automobiļiem, kuri
tiek pozicionēti kā draiveru auto, pamatā ir divsviru priekšēja
piekare. Starp citu, vairums sporta automobiļu arī. Kāpēc?
Visi
mēs zinām par savirzi un sagāzumu. Bet šie parametri nav
statiski: kad piekare darbojas, tie mainās (sk. shēmu). Turklāt
mainās arī riepu saķere ar virsmu. Un no tā ir atkarīga mašīnas
vadāmība.
Aizlauzums pagriezienā
Ritenim vislabākā saķere ar virsmu ir tad, kad tas stāv uz tās
perpendikulāri. Pagriezienā spēkrats sasveras uz sāniem, masu
centrs novirzās, un lielais svars ir uz ārējiem riteņiem. Tajā
pašā laikā, piekare saspiežas un sagāzums mainās. Turklāt,
priekš mašīnas stabilitātes, sagāzuma leņķis nedrīkst mainīties.
Bet reizēm labāks ir pat neliels negatīvs sagāzums, lai
kompensētu sānsveri. Makfersona tipa piekare ir uzbūvēta tā, ka
leņķis mainās pavisam nedaudz, un, ja sānsvere ir liela, tad
negatīva vai vismaz nulles sagāzuma leņķa var nebūt. Tieši
pretēji, radīsies pozitīvs sagāzums, kas nozīmē aizlauztu
riteni, un spēkrats centīsies izlidot no trajektorijas. Divsviru
piekare darbojas lielā leņķī. Sānsveres gadījumā, tā vairāk
kompensē pozitīvo sagāzumu, un nodrošina labāku vadāmību.
Citi parametri
Vēl viens Makfersona tipa piekares trūkums - amortizatora
statnis ir izvietots leņķī attiecībā pret automobiļa garenasi.
Tā rezultātā, mašīna vairāk «knābā», bremzējot. Šī paša iemesla
dēļ, uz amortizatoru statņiem izkrīt lielākas slodzes. Starp
citu, tieši tāpēc Makfersona tipa piekare, kura tika radīta
1940. gados, plašāku izplatību guva tikai pēc 30 gadiem, kad
parādījās amortizatora statņi, kuriem ir liels resurss. Vēl
viena Makfersona piekares īpatnība lielā slodze uz «glāzēm» -
augšējās statņu stiprinājuma pie virsbūves vietām. Tieši tāpēc
šī piekare netiek izmantota uz nopietniem bezceļniekiem,
kraviniekiem u.t.t. Turklāt, salīdzinājumā ar divsviru piekari,
Makfersona tipa piekares ir sliktākas no skaņas izolācijas
viedokļa.
Lietderīgums
Tātad, Makfersona tipa piekare zaudē vadāmības un komforta ziņā.
Tad kāpēc tā ir tik ļoti izplatīta? Viens no parametriem
izturība un drošība pat nopietna lodveida šarnīru nodiluma
gadījumā. Piemēram, dažu divsviru piekares tipu vājā vieta
augšējās sviras lodbalsts. Vissmagākajā gadījumā, kad tas ir
stipri nodilis, gaitā var izraut riteni (sk. foto). Makfersona
tipa piekarei šī trūkuma nav, jo nav augšējās sviras. Gan
apakšējās sviras, gan stipra statņu balsta gultņu nodiluma
gadījumā, gaitā var būt dzirdami klauvējieni / čīkstoņa, bet
riteņa zaudēšana praktiski neiespējama.
Otrs
svarīgs pluss konstrukcijas vienkāršība, kas atvieglo agregātu
komponējumu. Daudziem mūsdienu automobiļiem ir priekšējā
piedziņa, ar kuru labāk saskan šķērseniskais dzinēja
izvietojums. Bet to visu savietot ar divsviru piekari kā,
piemēram, uz pirmās paaudzes Mazda 6 sarežģīts uzdevums.
Šodien no tāda komponējuma atsakās.
Un
vissvarīgākais faktors pateicoties konstrukcijas vienkāršībai,
Makfersona tipa piekare maksā lētāk. Tāpēc to šodien izmanto pat
BMW, Porsche, Mercedes-Benz, Audi un citi sporta vai Premium
klases mašīnu ražotāji. Būs sliktāka vadāmība? Nekas,
elektronika izlīdzinās. Un, kā joko izstrādātāji, ja jau lielākā
autoīpašnieku daļa nezina, kāda viņu spēkratam ir piedziņa −
priekšējā vai aizmugurējā, tad, kurš pamanīs vadāmības nianses?